''Džeina Eira''
Todien vairs nebija nekādas iespējas doties pastaigā.
No rīta gan paklaiņājām kādu stundu pa kailajiem krūmājiem, bet pēc pusdienām (kad nebija viesu, misis Rīda ēda agri) saltais vējš atdzina tik tumšus mākoņus un tik urdīgu lietu, ka tagad, bez šaubām, ārā iet nevarēja.
Es par to priecājos: man nemaz nepatika garas pastaigas, it sevišķi vēsajās novakarēs ne; jutos drausmīgi, kad vajadzēja atgreizties mājās pa drēgno mijkrēsli stingiem roku un kāju pirkstiem, skumdinātu sirdi aukles Besijas pārmetumu dēļ un ar pazemojošu apziņu, ka fiziski esmu vārgāka par Rīdu bērniem - Elīzu, Džonu un Džordžiānu.
Tikko minētie Elīza, Džons un Džordžiānu patlaban sēdēja dzīvojamāistabā, piekļāvušies mātei; viņa bija atlaidusies uz dīvāna pie kamīna un izskatījās ļoti laimīga savu mīļuļu vidū (tie šobrīd nedz strīdējās, nedz bļaustījās). Mani viņa bija izstūmusi no šī pulciņa, sacīdama, ka diemžēl esot nepieciešami man atraut šādu tuvību; iekams viņa neuzzināšot no Besijas un nebūšot pati pārliecinājusies savām acīm par to, ka es visā nopietnībā cenšos būt sabiedriskāka un uzvesties, kā bērnam pienākas, iegūt patīkamāku, jautrāku raksturu, izturēties brīvāk, atklātāk un dabiskāk, viņai tiešām vajadzēšot liegt man iespēju baudīt priekšrocības, kādas lemtas tikai apmierinātiem un līksmiem maziem bērniem.
- Ko tas Besija stāsta, ko esmu nodarījusi? - es jautāju.
- Džeina, es neciešu pļātājus un izprašņātājus, turklāt bērnam nepavisam nav pieļaujams runāt ar pieaugušajiem tādā tonī. Tagad apsēdies kaut kur un, kamēr nepratīsi runāt laipnāk, tikmēr klusē. |
