''Garkājtētiņš''
''DRŪMĀ TREŠDIENA''
Ik mēneša pirmā trešdiena bija pilnīgi neizturama diena - to nācās ar šausmām sagaidīt, drosmīgi pārciest un labi steidzīgi aizmirst. Nevienā telpā uz grīdas nedrīkstēja būt ne traipiņa, uz krēsliem - ne puteklīša, un gultu pārklājiem bija jābūt gludiem jo gludiem. Deviņdesmit septiņiem nepacietīgajiem bārenīšiem bija jābūt tīri nobertiem, sasukātiem un ietērptiem cieši aizpogātos un iestīvinātos svītraina kokvilnas auduma ģērbos; visiem deviņdesmit septiņiem atkal un atkal tika piekodināts smalki uzvesties, pieteikts sacīt ''Jā, ser'' un ''Nē, ser''. ja kāds aizbildnis tos uzrunātu.
Tas bija nomācošs laika, un nabaga Džerušai Ebotai, kas bija patversmes vecākā bārene, nācās to pārciest vēl smagāk nekā cietiem. Tomēr arī šī mēneša pirmā trešdiena beidzot tuvojās beigām tāpat kā visas pārējās. Džeruša izskrēja no pieliekamā, kur bija gatavojusi sviestmaizes patversmes viesiem, un devās uz augšstāvu veikt pārējos darbus, kurus parasti viņai uzticēja. Viņa bija atbildīga par ''F'' istabiņu; tur rindā stāvēja vienpadsmit gultiņas vienpadsmit bērneļiem no četriem līdz septiņiem gadiem. Džeruša sasauca visus aizbilstamos, noguldināja to saburzītās drēbītes, noslaucīja deguntiņus un tad visus bērneļus, kārtīgi rindā nostādītus un paklausīgus, veda uz ēdamistabu, kur tie vadīja svētīgu pusstundu, iebaudīdami maizi ar pienu un žāvētu plūmju pudiņu.
Pēc tam Džeruša atslīga uz palodzes un sakarsušo pieri ar pukstošajiem deniņiem piespieda pie vēsās rūts. Viņa bija kājās jau kopš pieciem rītā, darīdama visu, kas vēlēts, kamēr nervozā patversmes pārzine viņu vienā laidā strostēja un mudināja. šī pārzine - misis Lipeta - parasti nebūt nelikās tik mierīga un svinīgi nosvērta, kā tiekoties ar aizbildņiem un viešņām lēdijām. Džeruša lūkojās pāri apsarmojušajam zālājam un augstajai dzelzī kaltajai sētai, kas iezīmēja patversmes pagalma robežas, uz pauguraino ainavu ar šur tur saskatāmām lauku sētām un ciema baznīctorņu smailēm virs kailo koku galotnēm.
Diena bija beigusies un gluži veiksmīgi - vismaz Džerušai tā likās. Aizbildņi un pārbaudītāji bija jau visu apstaigājuši un nolasījuši savus pārskatus, iebaudījuši tēju un tagad steidzās uz mājām pie omulīgajiem kamīniem, lai uz mēnesi aizmirstu aizbilstamos un rūpes par tiem. Džeruša nolīka uz spriekšu, ziņkāri un smeldzīgi vērodama ekipāžu un limuzīnu virkni, kas izripoja pa patversmes vārtiem. Iztēlē meitene sekoja te tai, te citai ekipāžai līdz pat lielajām savrupmājām pauguru nogāzē. Viņa domās redzēja sevi, ģērbušos kažokā un spalvām rotātā samta cepurē, sēdeklī atslīgušu, nevērīgi izrīkojam kučieri : ''Uz mājām!'' Taču pie mājas sliekšņa iedomu aina aizmiglojās un aizplūda.
Džeruša bija apveltīta ar iztēli, un misis Lipeta pukojās, ka fantazēšana reiz sagādāšot meitenei nepatikšanas, ja viņa nemitēšoties iztēloties to, kā nav. Tomēr, lai cik asredzīga bija šī iztēle, tā nespēja aizvest meiteni tālāk par iedomās skatīto māju parādes durvīm, pa kurām viņa vēlētos ieiet. Nabadzīgā, aizrautīgā mazā dēkaine Džeruša bija septiņpadsmit gadu veca un visā savas īsās dzīves laikā nekad vēl netika spērusi kāju nevienā savrupmājā; meitene nespēja iztēloties to ļaužu ikdienas gaitas, kuru dzīvei nebija nekā kopēja ar rūpēm par bāreņiem.
Dže-ru-ša Ebo-ta
Tevi meklē-ja
No kance-lejas.
Manu-prāt, labāk būs
Steigšus tur ieras-ties!
Tomijs Dillons, kas nesen bija sācis dziedāt korī, dungodams nāca augšā pa kāpnēm un gāja pa gaiteni uz ''F'' istabu. Viņam tuvojoties, dungošana kļuva skaļāka, un Džeruša nolēca no palodzes, lai atkal stātos pretī ikdienas dzīves rūpēm.
- Kurš mani meklē? - meitene skarbi un bažīgi pārtrauca Tomija dungošanu
Misis Lipeta sēž kancelejā
Un, manuprāt, it noskaitusies!
Ā-ā-men!
Tomijs dievbijīgi nodungoja, taču viņa balsij nebija ļaunprātīgas pieskaņas. Pat visnejūtīgākie mazie bērniņi juta līdzi māsai, kura kaut kā bija nogrēkojusies, tāpēc arī izsaukta pie piktās uzraudzes. Tomijam Džeruša patika, lai gan viņa reizēm raustīja puiku aiz rokas un tik prasīgi slaucīja tam degunu, ka ka likās - noberzīs to pavisam.
Džeruša devās turp, ne vārda nebildusi, tikai viņas pierē iezīmējās divas paralēlas rievas. Meitene lauzīja galvu par to, kas gan varējis noiet greizi. Vai sviestmaizes nebūtu bijušas pietiekami plānas? Vai riekstu plācenīšos būtu ieceptas čaumalas? Vai kāda no viešņām pamanījusi cepumu Sjūzijas Hotornas zeķē? Vai varbūt - ak, šausmas! - kāds eņģeļbērns no viņas aizbilstamo istabas ''F'' vīzdegunīgi atbildējis kādam aizgādnim?
Garais apakšstāva gaitenis nebija apgaismots, un tobrīd, kad meitene kāpa lejup pa kāpnēm, pēdējais aizkavējies aizgādnis vēl minstinājās atvērtajās durvīs, gatavodamies iziet uz lieveņa. Džeruša pamanīja tikai neskaidru vīrieša apveidu, ievērodama to galvenokārt garā auguma dēļ. Vīrietis māja ar roku šoferim, kas bija novietojis auto lokveida piebraucamajā alejā. Kad mašīna sāka kustēties un tuvojās, tās iedegtie lukturi uz mirkli asi izgaismoja šā cilvēka ēnu mājas iekšpusē un sienas. Tā likās ērmoti izstiepta, ar ķēmīgi pagarinātām kājām un rokām, kuru ēnas šaudījās pa grīdu un gaiteņu sienu. Viss siluets kopā atgādināja milzīgu, šaudīgu zirnekli, ko mēdz dēvēt par garkājtētiņu.
Džerušas bažīgi sarauktajā pierē rievas izzuda, viņa pēkšņi iesmējās. Pēc dabas meitene bija ļoti mīļa lāga dvēsele un izmantoja katru, pat mazāko iespēju papriecāties. Un, ja jau viņu uzjautrināja pat tik nomācoša parādība kā aizbildnis, tad noteikti bija gaidāms kāds patīkams pārsteigums. |
