''Brida''
PROLOGS
Vakaros mēs mēdzām līdz vēlai naktij sēdēt kādā Ludras bārā. Es, svētā Romass ceļa gājējs, kam savu Spēju meklējumos vēl būs jāpavada daudzas dienas, un viņa, Brida O'Ferna, atbildīgā par noteiktu šī ceļa posmu.
Vienā no šiem vakariem nolēmu pajautāt Bridai, vai viņu pārņēma īpašās sajūtas, ko izjūtot iesvaidītie, ierodoties abatijā, kura atrodas pie svētā ceļa, kas veido ko līdzīgu zvaigznes kontūrai.
- Es tur neesmu bijusi, - Brida atbildēja
Kā tad tā? Viņa taču bija iesvaidīta, un viņai piemita Spējas?
- Visi ceļi ved uz Romu, - viņa pasmaidīja, ar senu sakāmvārdu vēloties pateikt, Dieva dāvanas cilvēkā var tikt atmodinātas jebkurā pasaules malā. - Savu ceļu uz Romu es veicu Īrijā.
Mēs tikāmies vēl daudz reižu, un Brida man pastāstīja par saviem meklējumiem. Vēlāk, kad viņas stāsts bija galā, es lūdzu atļauju par dzirdēto kādudien uzrakstīt.
Pirmajā brīdī viņa piekrita, bet, turpmāk satiekoties, izdomāja arvien jaunas un jaunas atrunas. Te lūdza manīt stāstā cilvēku vārdus, te vēlējās zināt, kas tie būs par cilvēkiem, kuri lasīs grāmatu, un kā viņi lasīto uztvers.
- To gan es nezinu, - godīgi atbildēju. - Bet diez vai tas ir īstais uztraukuma iemesls.
- Taisnība, Brida piekrita. - Es jums izstāstīju ļoti personīgu pieredzi un šaubos, vai tā noderētu citiem.
Brida, mēs abi tagad esam nostājušies uz ļoti riskanta ceļa. Kādā anonīmā Tradīcijas tekstsā sacīts, ka cilvēkam dzīvē ir jāizvēlas viena no divām iespējām - vai nu celt, vai sēt. Celtnieki gadiem ilgi pilda savu uzdevumu, bet kādā dienā attopas, ka darbs ir pabeigts. Un viņi apstājas, viņus iesloga pašu paveiktā darba četras sienas. Dzīve zaudē jēgu, kad ēka ir uzcelta.
Taču ir cilvēki, kuri sēj. Viņiem jāpiedzīvo postošas vētras un gadalaiku maiņas, viņi nepazīst atpūtu. Taču dārzs nav ēka un nekad nepārstāj augt. Dārzs prasa patstāvīgas rūpes un tajā pašā laikā sagādā dārzniekam piedzīvojumiem bagātu mūžu.
Dārznieki pazīst cits citu, tie zina, ka viena vienīga stāda dzīve ataino visas Zemes neritmīgo augšanu.
Īrija
1983. gada augusts - 1984. gada marts
VASARA UN RUDENS
- Es gribu apgūt maģiju, - teica meitene.
Burvis paskatījās uz viņu. Padilušas džinsas un krekliņš, izaicinoša sejas izteiksme, kas allaž parādās biklu cilvēku sejās visnepiemērotākajā laikā un vietā. ''Es esmu aptuveni divas reizes vecāks'', viņš nodomāja. Taču burvis zināja, ka viņa priekšā stāv Otrā puse.
- Mans vārds ir Brida, - meitene turpināja. - Piedodiet, ka nestādījos priekšā tūlīt. Es tik ļoti ilgi gaidīju šo brīdi, ka esmu uztraukusies vairāk, nekā biju domājusi.
- Kāpēc tu gribi apgūt maģiju? - viņš jautāja.
- Lai atbildētu uz jautājumiem, ko uzdod dzīve. Lai izzinātu okultos spēkus. Un, iespējams, lai ieskatītos pagātnē un nākotnē.
Šī nebija pirmā reize, kad pie viņa mežā ierodas vilvēks ar šādām vēlmēm. Savulaik viņš bija Tradīcijā ļoti pazīstams un cienīts skolotājs. Viņam bija vairāki skolnieki, un viņš ticēja, ka spēs mainīt tos, kas viņam līdzās. Bet viņš bija pieļāvis kļūdu. Un Tradīcijas Skolotāji nedrīkst pieļaut kļūdas.
- Vai tev nešķiet, ka esi pārāk jauna?
- Man ir divdesmit viens gads, - atbildēja Brida. - Ja es gribētu mācīties baletu, man atbildētu, ka esmu par vecu.
Burvis deva zīmi, lai meitene nāk līdzi. Viņi kopā devās cauri mežam, nebilstot ne vārda. ''Viņa ir skaista'', Burvis nodomāja. Saule jau bija tuvu apvārsnism, un koku ēnas strauju stipās garumā.
''Taču es esmu divreiz vecāks.'' Tas nozīmēja, ka viņa dzīvē iespējamas jaunas ciešanas.
Līdzās ejošā vīrieša klusēšana Bridu mazliet kaitināja, viņas pēdējais teikums nebija izpelnījies nevienu komentāru. Meža zeme bija mirta, to klāja kritušās lapas; arī meitene bija pamanījusi, ka ēnas stiepjas garākas un strauji tuvojas nakts. Pavisam drīz satumsīs, bet viņiem nebija līdzi par kabatas baterijas.
''Man viņam jāuzticas'' Brida sevi drošināja. ''Ja reiz es paļaujos, ka viņš man iemācīs maģiju, man jāpaļaujas uz viņu, arī cauri mežam ejot.''
Viņi gāja tālāk. Šķita, ka Burvis iet uz uz labu laimi, klīst no vienas puses uz otru, maina virzienu, kaut arī priekšā nebija neviena šķēršļa. Viņi izmeta vairākus apļus un trīs vai četras reizes pagāja garām vienai un tai pašai vietai.
''Iespējams, tā ir pārbaude.'' Brida sprieda un apņēmās šo pārbaudi izturēt līdz galam. Viņa centās sev iegalvot, ka viss notiekošais, pat nemitīgā riņķošana, ir gluži parasta lieta.
Brida bija braukusi tālu ceļu, un no šīs tikšanās sagaidīja ļoti daudz. Līdz Dublinai bija turpat simt piecdesmit kilometru, autobusi uz ciematu bija veci un sagrabējuši un kursēja ļoti nepiemērotos laikos. Viņa bija celusies reizē ar ausmu, braukusi trīs stundas, taujājusi pēc Burvja ciematā un pacietīgi skaidrojusi, ko vēlas no šī dīvaiņa. Visbeidzot viņai norādīja uz kādu meža nostūri, kur viņš dienas laikā mēdzot uzturēties; tiesa, iepriekš brīdinot, ka šis vīrietis reiz ir mēģinājis pavedināt ciema meiteni.
''Viņš ir interesants vīrietis'' Brida nodomāja.
Ceļš veda kalnup, un Brida prātoja, ka saule pie debesīm varētu pakavēties brītiņu ilgāk. Viņa baidījās paslīdēt uz miklajām koku lapām.
- Sak, kāpēc tu patiesībā gribi mācīties maģiju?
Brida nopriecājās, ieilgušais klusums bija pārtraukts. Viņa atbildēja to pašu, ko iepriekš.
Burvis ar šādu atbildi nebija mierā.
- Varbūt tu gribi mācīties maģiju, tāpēc ka tā ir noslēpumaina un neizdibināma. Tāpēc kq tā sniedz atbildes, ko cilvēki meklē visu mūžu, bet atrod tikai daži. Bet pirmām kārtām tāpēc, ka maģija atsauc atmiņā romantiskās pagātnes elpu.
Brida klusēja. Viņa nezināja, ko teikt. Baidoties sniegt atbildi, kas Burvim, iespējams, nepatiktu, viņa vēlējās, lai atgrieztos ierastais klusums.
Izgājuši cauri visam mežam, viņi beidzot nonāca kalna virsotnē. Zeme te bija klinšaina un kaila bez nevienas zālītes, toties nebija tik slidens, un Brida bez grūtībām turējās līdzi Burvim.
Apsēdies visaugstākajā vietā, viņš lūdza apsēties arī Bridu.
- Te ir bijuši arī citi cilvēki, - Burvis ierunājās. - Arī viņi gribēja, lai es tiem iemācu maģiju. Un es jau esmu iemācījis visu, kas man bija jāiemāca , esmu atdevis cilvēcei to, ko tā ir devusi man. Tagad es vēlos dzīvot viens, kāpt kalnos, rūpēties par augiem un runāties ar Dievu.
- Tā nav tiesa, - meitene iebilda.
- Kas nav tiesa? - Burvis nesaprata.
- Es ticu, ka gribat runāties ar Dievu. Bet nav tiesa, ka gribat būt viens.
Brida iekoda lūpā. Viņa bija pasteigusies ar šiem vārdiem, un kaut ko labot bija par vēlu. Droši vien bija cilvēki, kas labprāt dzīvoja vieni. Droši vien sievietēm vīrieši nepieciešami vairāk, nekā vīriešiem sievietes.
Taču, atsākot runāt, Burvis nešķita dusmīgs.
- Es tev uzdošu vienu jautājumu, - viņš bilda. - Atbildot tev jābūt pilnīgi godīgai. Ja runāsi taisnību, es tev iemācīšu to, ko lūdzi. Ja melosi, tu vairs nedrīksti atgriezties šajā mežā.
Brida atviegloti uzelpoja. Tas bija tikai jautājums. Vienkārši jāsaka taisnība, un tas arī viss. Viņai vienmēr bija licies, ka Skolotājs sarīko daudz nopietnākus pārbaudījumus, iekams izvēlas mācekli.
Burvis apsēdās meitenei tieši pretī. Viņa acis mirdzēja
- Pieņemsim, ka esmu tev sācis mācīt to, ko es zinu, - viņš runāja, cieši veroties pretimsēdētājas acīs. - Pieņemsim, ka esmu sācis tevi iepazīstināt ar paralēlām pasaulēm ap mums, ar eņģeļiem , ar dabas gudrību, ar Saules un Mēness tradīciju noslēpumiem. Un kādu dienu tu aizbrauc uz pilsētu, lai iegādātos pārtiku, un ieraugi uz ielas savas dzīves lielo mīlestību. |
