Mīlestība pa mobilo - Bianka Minte - Kēninga
1. nodaļa
MOBILAIS TELEFONS HANNAI
- Neciešami, viņi ir vienkārši neciešami! Šī uzmākšanās man krīt uz nerviem!
Runājot es biju pa īstam iekarsusi. Pārliku telefona klausuli kreisajā rokā, lai starp diviem satrauktiem teikumiem steigšus iedzertu vēsu malku. Vada otrā galā bija mana labākā draudzene Mila. Runa bija - kā gan citādi! - par mūsu klases zēniem. Šī bija mūsu telefona sarunas jautrākā daļa ar nosaukumu Kas šodien noticis skolā. Tā bija apcerīga pļāpāšana par mūsu dzīves ikdienas nebūšanām.
- Es vairs nesaprotu šo pasauli, - teatrāli ievaidējos, un tas vēl bija maigi teikts, jo kopš pārcelšanās astotajā klasē meiteņu un zēnu attiecībās gāja vaļā tīrā elle. Bija tā, it kā visi zēni vasaras brīvlaikā nebūtu neko citu darījuši, kā bārāzem dienvidu saules stariem sūkuši hormonu kokteilīšus. Katrā ziņā, tikai paskatoties vien uz jebkuru sieviešu kārtas pārstāvi, viņi izturējās pilnīgi ērmoti.
- Galīgi jukuši, - tajā brīdī ierunājās Mila, - viņos trako hormonu vētra.
- Bet vai tad visos uzreiz? - Es iedomājos mazo Kivi, kurš man sniedzās tik tikko līdz plecam, bet jau vairākas dienas kā dūdojošs balodītis aplidoja Vanesu. Viņš taču bija tikko kā izrāpies no pamperiem.
- Tā ir kā gripas epidēmija - ļoti lipīga!
Tieši tā! Zēni bija nonākuši kaut kādas epidēmijas varā. Katrā ziņā viņu izturēšanās bija pataloģiska.
Tā vietā, lai kā agrāk kolas pagalmā viņi pulcējās bariņos, blenza uz garām ejošām meitenēm un izteica stulbas piezīmes. Izskatījās, ka īpaši meitenes ar īsiem, sarkaniem matiem kā man un gariem, blondiem matiem kā manai otrai labākajai draudzenei Katijai uzsita burbuli zēnu daļēji jau gatavajā hormonu zupā.
- Mila, ja viņi drīzumā nekļūs atkal normāli, es sajukšu prātā, - es kunkstēju. Tas tiešām bija diezgan nepatīkami - katru reizi pēc garā starpbrīža spiesties klasē cauri puiša goda sardzei, kuri to vien gaidīja, ka varēs mums pieskarties, un bloķēja ieejas durvis.
Mila bija pavisam mierīga. - Ja es iedomājos savu brāli, tad tas viss vēl var kādu laiku turpināties. - Viņa man nedeva lielas cerības, ka šī apgrūtinošā situācija drīz beigsies. - Viņš nomierinājās tikai tad, kad vienpadsmitajā klasē beidzot bija atradis sev draudzeni. Līdz tam arī viņš staigāja kā tāds paviāns riesta laikā.
Es ieķiķinājos. To Mila tiešām trāpīgi sacīja. Kā nekā arī man bija tāds eksemplārs kā brālis. Kopš viņš draudzējas ar Karmenu, viņa pubertātes uzpūtība tiešām bija ievērojami noplakusi, un tas nāca par labu ģimenei. Piemēram, brālis stundām ilgi vairs nebloķēja telefonu un līdz ar to es varēju izmantot savas tiesības uz to, vispirms uz viņu nesakliedzot.
- Hmm, - es izdarīju secinājumus no savas pašas un Milas pieredzes, - tas nozīmē, ka mums jārūpējas par to. lai zēniem būtu draudzenes, ja beidzot gribam mieru.
- Tieši tā! - aušīgi iesmējās Mila
- Tas gan izklausās pēc nāves sprieduma, - es iestarpināju. - Ar tādiem tipiem var ielaisties tikai meitenes, kurām apnicis dzīvot. Viņi taču daudz par daudz ir nodarbināti ar saviem hormoniem. Zēniem vienkārši trūkst nepieciešamās sensibilitātes attiecību veidošanai.
Mila bija pārstājusi smieties. Manas precīzās analīzes iespaidota, viņa nopūtās: - Tjā, tā bija laba doma, taču praksē nederīga. - Un paslavējot piebilda, - Taču tava analīze... visu cieņu, Hanna! Tev jākļūst par konsultanti savstarpējo attiecību veidošananas jautājumos!
Tagad bija mana kārta smieties. - Konsultanete savstarpējo attiecību veidošanas jautājumos?
- Jā, atver skolā savu stendu: Partneru analīze un konsultācijas savstarpējo attiecību veidošanas jautājumos. Pieprasījums garantēts.
- Vai tu domā tādu kā ''savešanas'' biroju?
- Nu neizsakies taču kā profāns!
Es smējos vēl aizrautīgāk, jo doma man patika.
- Flrtēšanas birojs! Tā taču ir kolosāla ideja astoto klašu ballei! Mēs atvērsim konsultāciju biroju, kas nodarbosies ar flirtēšanas un... eh... līdzīgiem jautājumiem. Noteikti jāpiedalās arī Katijai. Tu sniegsi konsultācijas jautājumos Kurš ir vispiemērotākais manam tipam? , bet Katija tam visam pievienos ezoterisku rozīnīti - partneru saderības horoskopus, rokrakstu anal;izes un zīlēšanu kafijas biezumos.
Manos dzirdes orgānos nodārdēja Milas smiekli. - Tas tik būtu kaut kas! Mēs pašas uzjautrināsimies un līdztekus risināsim savas problēmas ar zēniem.
- Vai tu domā, ka tiešām kāds varētu atnākt? - es jautāju, pēkšņas skepses pārņemta.
- Un kā vēl! - Es saku - pēc tā ir milzīgs pieprasījums!
- Nu jā, varam vēl to viu ar Katju izsmadzeņot. Es priecājos, ka saruna atkal noritēja vispārējās dimensijās. Par nožēlu, manai labākajai draudzenei piemita nepatīkams ieradums, proti, pie katras izdevības parakņāties manā neeksistējošā mīlas dzīvē. Acīmredzot ne tikai mūsu klases zēni vien bija ieinteresēti savstarpējo attiecību veidošanas procesā. Milas sarunas par flirtēšanu man likās ne bez zemteksta... Nespēju tikt vaļā no aizdomām, ka viņai ir kāda noteikta stratēģija.
Tātad, ja viņa domāja, ka es...
Nē - nekad mūžā! Mani tiešām ne mazākā mērā neinteresēja šīs piņņainās sejas mūsu klasē! Principā man nebija nekādu pretenziju attiecībā uz draugu. Taču viņam jābūt īstajam. Un tādu man vēl nebija gadījies sastapt.
- Tu vienkārši esi pārāk izvēlīga un vecmodīga. Uz pasaku princi tu vari gaidīt, līdz nosūnosi. - Mila atkal bija nonākusi līdz manai neesošajai mīlestībai. - Meities tik dzīvē iekšā! Mūsdienās viss notiek agrāk, ātrāk, enerģiskāk! Romantika nav vairs modē!
Lai novērstu sarunu no sevis, es vēlreiz atgriezos pie ''savešanas'' lietas. - Tātad tas, ka puišiem nepieciešamas draudzenes, ir redzams kā uz delnas. Un nebūt tām nav jābūt mums pašām. Visnepiemērotākās būtu meitenes no vecākajām klasēm, kurām ir pieredze un kuras zēnus nedaudz pieskatītu.
Tagad Milu pārņēma histēriska smieklu lēkme. - Tu nu gan esi labiņā! Vai tiešām tu domā, ka kādai no viņām būtu apetīte uz šiem zaļajiem gurķiem? Viņiem taču pār lūpām vēl tek mātes piens!
Ak, debestiņ, tai meitenei nu gan bija ļoti tiešs izteiksmes veids! Iedomājoties vien, arī es sāku raustīties no smiekliem.
Viņai bija taisnība. Neviena prātīga meitene neielaistos attiecībās ar zēniem no mūsu klases. Tas nozīmē...
Man pēkšņi radās ideja. Brīdī, kad es to gribēju izstāstīt Milai, kāpņu telpā sadzirdēju troksni.
- Tu mani traku padarīsi! - mamma ar kāju aizgrūda aiz sevis ārdurvis un ar troksni nolika abus līdz augšai piekrautos iepirkumu maisiņus uz sola.
Tas, ka es uz tā sēdēju, viņu ne mazākā mērā netraucēja. Arī tas ne, ka viena maisiņa saturs daļēji nonāca man klēpī. Viņa bija pārskaitusies tāpēc, ka es runāju pa telefonu.
- Jau vairāk nekā četrdesmit piecas minūtes es cenšos sazvanīt tavu tēvu, lai viņš atvestu mani no pilsētas.
Bet tikai tāpēc, ka mana cienītā jaunkundze atkal stundām ilgi runā pa telefonu, biju spiesta ņemt taksometru un maksāt lielu naudu. Taču esi droša, mans bērns, to es atvilkšu no tavas kabatas naudas! - Viņa uzmeta savu mēteli uz pakaramā.
- Pagaidi brītiņu, - es sacīju Milai, - mamma tikko man klēpī izbēra savus iepirkumus. - Es iespiedu klausuli starp plecu un ausi un nu ar jau brīvajām rokām savācu tomātus, salātus, makaronu paciņu un r;ivēto sieru un sastūmu tos atpakaļ iepirkumu maisiņā.
Tieši tajā brīdī, kad biju pabeigusi, no virtuves izšāvās mamma ar vārdiem : - Nedomā, ka es ilgāk to pacietīšu! - un izrāva man no rokām tikko sakrāmēto maisiņu.
Tas otreiz neizturēja rupjo apiešanos, pārplīsa, un viss saturs izbira uz grīdas.
Sakarā ar šo starpgadījumu telefona sarunas turpinājums ar Milu nebija iespējams. Mammas histērsikā bļaušana uzrāva mani stāvus. Es vēl paspēju uzlikt roku uz klausules, lai mežonīgais kliedziens nenokļūtu līdz Milas ausīm.
- Eh, Mila, mammai ir slikts garastāvoklis. Es tev piezvanīšu vēlāk. Čau!
Tikko biju paspējusi pabeigt teikumu, mamma izrāva man no rokām klausuli un dusmās uzmeta to uz aparāta.
- Izbeidz vienreiz šo nolādēto pļāpāšanu pa telefonu! Vai neredzi, ka man nepieciešama palīdzība?
Skaidrs, ka redzēju. Bet vai es biju spējīga to viņai sniegt? Tas drīzāk izskatījās pēc gadījuma, kad nepieciešama profesionāļa palīdzība.
It kā būtu uzminējusi manas domas, viņa nošņāca: - Neskaties uz mani tā, it kā man būtu nepieciešams psihiatrs!
- Bet, mammu, es nemaz tā nedomāju.
- Domā gan! - viņa šķendējās. Pēc tam viņa saguma uz sola un ievaidējās: - Dažreiz man pašai liekas, ka mūsu ģimenei tiešām var palīdzēt tikai psihiatrs!
Tur viņai bija taisnība. Bieži vien mani pašu pārņēma tādas izjūtas. Kuram gan vēl bija tik haotiska ģimene kā man? Nesaprotoši vecāki tādai jūtīgai dvēselei kā manējai bija grūti paciešami. Dažreiz man tiešām nebija skaidrs, kāpēc gan viņiem abiem vajadzēja radīt bērnus, ja to uzaudzināšanai acīmredzami pietrūka nervu. Taču tas bija noticis, un turklāt veselas trīs reizes viņus bija pārņēmis vairošanās trakums. Tā rezultāts bija mans brālis Martins, sašpadsmit gadus vecs, kas visu drīkstēja, visu varēja un visu zināja, un mana mazā māsa Mote, kura neko nedrīkstēja, neko nevarēja, bet visur bāza savu degunu. Nu jā, un vēl es. Tipisks vidējais bērns! Visādā ziņā. Martins bija atsities mammā, Mote - tēvā, bet es ... es biju sensacionālākais abu divu mistrojums. Tā sakot, es biju tā, kas viņu laulībai piešķīra burvību - nesavienojumā veiksmīgs savienojums! Man bija mammas brūnās acis, tēva sarkanie mati, mammas rotaļīgais deguns, tēta lielās kājas, viņas bezkaunīgā mute un viņa mīkstā sirds. Absolūts pretstatu kokteilis!
Es pa to laiku biju notupusies, lai savāktu izbirušos iepirkumus. Vēlreiz tomātus, makaronus, rīvēto sieru. Es tos sakrāmēju kārtīgā kaudzītē.
- Kur man to visu nolikt? - es jautāju.
- Virtuvē, vienalga - kur atrod vietu. - Mammas balss skanēja rezignēti.
- Vai gribi padzerties? Es tev kaut ko atnesīšu. - Atnesu viņai glāzi ūdens, un mamma to izdzēra vienā elpas vilcienā.
Viņa izskatījās diezgan nogurusi un saīgusi sacīja: - Man beidzot ir apnicis, ka tu vienmēr aizņem telefonu ar savām pļāpīgajām draudzenēm. No šī brīža es tev aizliedzu runāt pa telefonu!
Kā lūdzu? Es laikam nepareizi sadzirdēju. Vai es biju nonākusi drūmajos viduslaikos? Pat inkvizīcija nevarēja būt briesmīgāka. Aizliegums runāt pa telefonu nozīmēja atslēgšanu no vitāli svarīgiem informācijas un komunikācijas kanāliem. Dzīve noritēs bez manis |
