Eņģeļu nakts- Lorena Keita
Sākumā
Helstona, Anglija 1854. gada septembris
Ap pusnakti beidzot kļuva redzams viņas acis. To skatiens bija kā kaķei - pa pusei apņēmīgs, pa pusei nedroš - un vēstīja tikai vienu - nepatikšanas. Jā, tādas acis bija īstās. Tālāk uz augšu - viņas smalkās, elegantās uzacis un vēl vairākas collas līdz tumšo matu ūdenskritumam. Vīrietis turēja papīra lapu izstieptā rokā, lai novērtētu paveikto. Bija grūti strādāt, kad viņas nebija acu priekšā, bet vēl neiespējamāk bija skicēt, viņai klātesot. Kopš viņš bija ieradies no Londonas... nē, kopš pirmo reizi ieraudzīja meiteni, viņš allaž piesardzīgi turējās no viņas pa gabalu.
Tagad katru dienu meitene nāca arvien tuvāk un katra diena bija grūtāka par iepriekšējo. Tāpēc rītdien agri no rīta gatavojās doties ceļā - uz Indiju, uz Ameriku, viņš pat īsti nezināja kurp, un viņam bija vienalga. Lai kurp viņš nokļūtu, tur būs vieglāk nekā šeit.
Vīrietis atkalnoliecās pār zīmējumu un nopūtās, ar īkšķi pielabodams izplūdināto ogles līniju, kas iezīmēja meitenes pilnīgo apakšlūpu. Šis nedzīvais papīrs, nežēlīgais viltvārdis, bija vienīgais veids, kā paņemt viņu sev līdzi.
Un tad piepeši, iztaisnodamies bibliotēkas krēslā, viņš to sajuta uz sava skausta.
Viņa.
Jau no viņas tuvuma vien radās visdīvainākās izjūtas - it kā viņu būtu pārņēmis speltes vilnis, kāds rodas brīdī, kad kad kamīnā degošas malkas šķiles pārvēršas gaislējošās oglēs. Pat nepagriežoties viņš zināja: viņa ir te. Viņš aizklāja portretu, salokot mapi savā klēpī, bet nevarēja aizbēgt no viņas pašas.
Vīrietis uzlūkoja ar ziloņkaula krāsas audumu apvilkto dīvāniņu salonu pretējā pusē, kur viņa vēl tikai pirms dažām stundām bija negaidīti uzradusies - atnākusi vēlāk par saviem pavadoņiem; tērpusies sārtā zīda kleitā, viņa aplaudēja namatēva vecākajai meitai, kura bija spoži izpildījusi kādu skaņdarbu uz klavihorda. Skatiens aizslīdēja pāri telpai un ārā pa logu verandā, kur iepriekšējā dienā viņa bija klusi pielavījusies un pārsteigusi viņu ar baltu savvaļas peoniju pušķi rokā. Meitene joprojām domāja, ka vēlēšanās būt viņatuvumā ir gluži nevainīga, ka biežās tikšanās lapenē ir tikai...laimīgas sagadīšanās. Kāda vaivitāte! Viņš to nekad neizrādīja - viņam bija jāglabā noslēpums.
Vīrietis piecēlās kājās un pagriezās, atstājis skices uz ādas krēsla. Un tur jau viņa bija - ģerbusies savā vienkāršajā, baltajā rītatērpā, piespiedusies pie rubīnsarkanā priekškara. Melnie mati bija izrisuši no pīnes. Sejas izteiksme bija tieši tāda pati, kādu viņš jau tik daudz reižu bija skicējis. Lūk, viņas vaigos iesitas uguns. Vai viņa dusmojas? Kaunas? Viņš ilgojās to uzzināt, bet nedrīkstēja ļaut sev vaļu.
-Ko jūs te darāt? - Viņš sadzirdēja paša balsī īgnumu un nožēloja, ka jautājums bija tik ass, jo zināja, ka viņa to nesapratīs.
- Es... man nenāca miegs, - meitene izstomīja, tuvodamās kamīnam. - Redzēju gaismu jūsu istabā un tad... - viņa apklusa un paskatījās lejā uz savām rokām, - ...jūsu lāde stāv pie durvīm. Vai kaut kur pošaties?
- Es gatavojos jums pateikt... - vīrietis iesāka, bet apklusa. Nevajadzētu melot. Viņš ne brīdi nebija domājis atklāt viņai savus plānus, un, ja pteiks, būs tikai vēl ļaunāk. Viņš jau tagad bija ļāvis visam aiziet pārāk tālu, cerot, ka šoreiz būs citādi.
Meitene pienāca tuvāk, un viņas skatienu piesaistīja skiču bloknots. - Jūs mani zīmējāt?
Viņas izbiedētais tonis vīrietim atgādināja, cik liela plaisa starp viņiem un viņu atmiņām. Pat pēc tik daudz kopā pavadītām nedēļām viņa vēl nebija nojautusi patiesību, kāda slēpās aiz abpusējās patikas.
Tas bija labi - vai vismaz labāk. Pēdējās dienās, kopš bija pieņemts lēmums doties projām, viņš pūlējās no viņas attālināties. Pūliņi tā nokausēja, ka ikreiz, paliekot vienatnē, viņam bija jāpadodas apspiestajai vēlmei viņu zīmēt. Lapu pēc lapas skiču bloknotā krājās zīmējumi ar viņas izliekto kaklu, marmora baltajiem atslēgkauliem un matu bezdibenīgi melno kritumu. Tagad vīrietis paskatījās uz skici, juzdams nevies vienkārši jaunu, ka ir pieķerts viņu zīmējam, bet kaut ko daudz ļaunāku. Viņu pārņēma salts stingums, atskāršot, ka atklājums - viņa jūtu izpausme - meiteni iznīcinās.
Vajadzēja vairāk uzmanīties. Viss vienmēr sākas šeit tieši tā.
-Silts piens ar karoti sīrupa, - viņš nomurmināja, joprojām uzgriezis viņai muguru. Un tad skumji piebilda: - Tas palīdzēs iemigt.
-Kā jūs to zinājāt? Tik tiešām - mana māte tieši to kādreiz...
-Zinu, - vīrietis pārtrauca, pagriezdamies pret runātāju. Izbrīns meitenes balsī viņu nepārsteidza, tomēr viņš nevarēja paskaidrot savus vārdus un nevarēja izstāstīt, cik daudz reižu pats viņai šādu dzērienu ieteicis - jau krietni senāk, pirms parādījās ēnas, - un kā viņš turēja meiteni savās skavās, līdz viņa iemiga.
Vīrietis sajuta meitenes pieskārienu - it kā caur kreklu apdedzinātu liesma; viņa viegli uzlika roku viņam uz pleca, un viņš noelsās. Šajā dzīvē viņi vēl nebija viens otram pieskārušies, un no pirmās saskares viņam vienmēr aizrāvās elpa.
- Atbildiet man, - viņa čukstēja. - Vai jūs dosieties prom?
- Jā.
- Tad ņemiet mani līdzi, - meitenei paspruka. Viņš redzēja, kā viņa tajā pašā brīdī strauji ievelk elpu, vēlēdamās paņemt vārdus atpakaļ, manīja, kā mainīgās emocijas iezīmē rievu starp viņas uzacīm: sākumā viņa jutās impulsīva, tad apmulsa un beidzot nokaunējās par tādu tiešumu. Viņa tā darīja vienmēr, un jau pārāk daudzas reizes viņš tieši tādā brīdī bija kļūdījies, cenšoties viņu mierināt.
- Nē, - viņš nočukstēja, atcerēdamies... vienmēr atcerēdamies... - Es došos ceļā rīt. Ja es jums vispār kaut ko nozīmēju, jūs vairs neteiksiet ne vārda.
- Ja jūs man kaut ko nozīmējat, - viņa atbalsoja, it kā sarunādamās pat ar sevi. - Es... es mīlu...
- Nevajag.
- Man tas jāpasaka. Es... es mīlu jūs, esmu par to pārliecināta, un ja jūs aizbrauksiet...
- Ja es aizbraukšu, - izglābšu jums dzīvību. - Viņš runāja lēnām, mēģinādams uzrunāt to viņas būtības daļu, kas iespējams, kaut ko atcerējās. Vai atmiņas vispār vēl kaut kur bija? - Ir lietas, kas ir svarīgākas par mīlestību. Jūs to nesapratīsiet, bet jums ir man jāuzticas.
Meitenes skatiens ieurbās viņā. Viņa atkāpās un sakrustoja rokas uz krūtīm. Arī tā bija viņa vaina - vienmēr, kad viņš runāja aizbildnieciski, viņa izrādīja nicinājumu.
- Jūs gribat teikt, ka ir kaut kas svarīgāks par šo? - Viņa izaicinoši jautāja, saņemdama viņa rokas un pievilkdama tās sev pie krūtīm.
Ak, kaut viņš varētu būt tāds pats kā viņa un izlikties, ka nezina, kas gaidāms! Vismaz viņš varēja būt stiprāks un mēģināt apturēt meiteni. Ja viņš to neapturēs, viņa tā arī neko neuzzinās un pagātne atkārtosies, atkal un atkal spīdzinot viņus abus.
Sajūtot zem plaukstām meitenes ādas pazīstamo siltumu, vīrietis atgāza galvu un iekunkstējās. Viņš mēģināja ignorēt viņas tuvumu, ignorēt savas zināšanas par to, kāda ir sajūta, kad meitenes lūpas pieskaras viņējām, ignorēt rūgtumu, kas viņu pārņēma, zinot, ka tam visam pienāks gals. Caur plāno kokvilnas naktskreklu viņš juta strauji sitamies viņas sirdi.
Viņai bija taisnība. Nekā vairāk nebija. Nekad. Viņš jau grasījās padoties un apskaut meiteni, kad pamanīja viņas acis. Meitene skatījās tā, it kā būtu ieraudzījusi rēgu.
Šoreiz atrāvās viņa, pielikdama roku pie pieres.
- Man ir tik dīvaina sajūta, - viņa nočukstēja.
Nē - vai tiešām bija jau par vēlu?
Meitene samiedza acis līdzīgi kā viņa skicē un atkal piekļāvās viņam, atbalstījusi plaukstas pret viņa krūtīm un gaidoši pavērusi lūpas, - Sakiet, ka esmu neprātīga, bet es varu apzvērēt, ka esmu to piedzīvojusi jau agrāk...
Tātad bija jau par vēlu. Drebēdams vīrietis pavērās augšup un sajuta nolaižamies tumsu. Vēl pēdējo reizi viņš apskāva meiteni, apskāva tik cieši, kā bija ilgojies to darīt jau vairākas nedēļas.
Tiklīdz viņas lūpas piekļāvās viņa lūpām, abi bija bezspēcīgi. Viņas mute garšoja pēc sausseržiem, un viņam noreiba galva. Jo tuvāk meitne piespiedās, jo stiprāk viņā viss sažņaudzās satraukumā un mokās.
Viņas mēle apglāstīja viņējo, un uguns starp abiem ar katru pieskārienu, katru atklājumu dega arvien spožāka, karstāka un spēcīgāka.
Telpa nodrebēja. Ap viņiem izpletās mirdzošs oreols.
Meitene neko nemanīja, neko neredzēja, neko nesaprata, izņemot vienu - viņu skūpstu.
Tikai viņš zināja, kas tūlīt notiks, kādi tumši pavadoņi gatavojas iejaukties viņu atkalsatikšanās mirklī. To visu viņš zināja, kaut arī nekādi nespēja mainīt.
Ēnas vērpās tieši virs galvas. Tik tuvu, ka vīrietis varētu tām pieskarties. Tik tuvu, ka - viņš iedomājās - meitene, iespējams, dzird to čukstus. Viņš vēroja, kā viņas sejai pārslīd mākonis. Uz mirkli viņš ieraudzīja viņas acīs ataustam atmiņas.
Un tad vairs nebija nekā, itin nekā.
PIRMĀ NODAĻA
PILNĪGI SVEŠINIEKI
Lūsija iebrāzās skolas ''Zobens & Krusts'' dienasgaismas lampu izgaismotajā vestibilā desmit minūtes vēlāk, nekā vajadzēja. Raženi noaugusi uzraudze ar sārtiem vaigiem un piezīmju dēlīti. kas bija iežmiegts zem akmens cieta bicepsa, jau dāļāja rīkojumus - tātad Lūsija kavējās.
- Atcerieties - medpunkts, kojas, kameras, - uzraudze uzrēja trim skolēniem, kas stāvēja ar muguru pret Lūsiju. - Atcerieties pamatlietas, un nevienma nekas slikts nenotiks.
Lūsija steidzās zagšus pievienoties pārējiem. Viņa vēl mēģināja saprast, vai ir pareizi aizpildījusi milzīgo dokumentu kaudzi un vai tā pavadone ar skūto galvu viņas priekšā ir sieviete vai vīrietis, un vēl - vai te ir kāds, kas viņai varētu palīdzēt stiept milzīgo sporta somu, un vai vecāki pārdos viņas mīļoto Plymouth Fury uzreiz, kad būs pārradušies mājās pēc viņas atvešanas šurp. Abi jau visu vasaru draudēja mašīnu pārdot, un tagad viņiem bija arguments, pret kuru pat Lūsija neko nevarēja iebilst, - jaunajā skolā nevienam nebija ļauts izmantot mašīnu.
Precīzāk izsakoties - jaunajā pāraudzināšanas skolā.
Pie tā nosaukuma vēl bija jāpierod.
- Vai jūs varētu, ē... vai jūs varētu atkārtot? - viņa palūdza uzraudzi. - Kā tur bija - medpunkts...?
- O, paskat tik, ko vējš mums te ir atpūtis! - uzrunātā skaļi nodārdināja un tad turpināja, lēni izrunājot vārdus: - Medpunkts. Ja tu esi no tiem skolēniem, kam jālieto zāles, tad jāiet tur, lai tevi, apnarkojušos, uzturētu pie veselā saprāta, dzīvības un tādā garā. - Sieviete, Lūsija nosprieda, pētīdama runātāju. Vīrietis nemūžam nespētu būt tik indīgs un runāt tik saldā balsī kā saharīns.
- Skaidrs. - Lūsija juta, kā vēderā viss sagriežas.
- Medpunkts.
Viņa nelietoja medikamentus nu jau vairākus gadus. Pēc negadījuma iepriekšējā vasarā Dr. Senfords - viņas ārsts Hopkintonā un iemesls, kāpēc viņas vecāki bija viņu aizsūtījuši uz internātskolu tik tālā vietā kā Ņūhempšīra, - bija gribējis apsvērt iespēju atkal izrakstīt zāles. Lai gan viņai beigu beigās izdevās ārstu pārliecināt par savu gandrīz stabilo veselības stāvokli, bija vajadzīgs vēl mēnesis, lai izanalizētu apstākļus un nevajadzētu lietot tos briesmīgos antipsihotiķus.
Tāpēc viņa reģistrējās pēdējam vidusskolas gadam pāraudzināšanas skolā ''Zobens & Krusts'' veselu mēnesi pēc mācību gada sākumā. Būt jauniņajai jau tā bija gana ļauni, un Lūsija īpaši nervozēja par to, ka būs jāpievienojas klasei, kur visi pārējie jau būs iejutušies. Bet pēc šobrīd notiekošās ''ekskursijas'', viņa nebija vienīgā šodien ieradusies jauniņā.
Meitene uzmeta paslepus skatienu pārējiem trim skolēniem, kas stāvēja puslokā viņai apkārt. Iepriekšējo reizi, vel Doveras vidusskolā, tieši pirmās dienas ekskurisjā pa skolas teritoriju viņa bija iepazinusies ar savu labāko draudzeni Kelliju. Pārējie turienieši jau bija saliedējušies vienā masā, tāpēc būtu pilnīgi pieticis ar to vien, ka Lūsija un Kellija vienīgās jauniņās. Bet nepagāja ilgs laiks, līdz meitenes saprata: viņas vieno vienlīdz dedzīga aizrautība ar vienām un tām pašām vecajām filmām, īpaši tādām, kur darbojas Alberts Finijs. Un pēc tam, kad viņas pirmajā vidusskolas gadā, skatoties filmu ''Divi ceļā'', bija atklājušas, ka neviena no abām nav spējīga pagatavot popkornu, neiedarbinot ugunsgrēka trauksmi, Lūsija un Kellija kļuva nešķiramas. Līdz... līdz bija jāšķiras.
Šodien Lūsijai blakus bija divi puiši un meitene.
Meitene izskatījās diezgan viegli paredzama - blonda un tik glīta kā no Neutrogena reklāmas, un manikirētiem, bāli rozā lakotiem nagiem, kas bija pieskaņoti viņas mapei.
- Es esmu Gabija, - viņa runāja, stiepdama patskaņus, un viņas sejā žigli parādījās plats smaids. kas tikpat ātri arī pazuda, ātrāk, nekā Lūsija paguva pateikt savu vārdu. Meitenes gaistošā interese viņai atgādināja dienvidnieciskās Doveras skolas skolas meiteņu versiju vairāk, nekā viņa būtu gaidījusi no kādas pāraudzināšanas skolas skolnieces. Lūsija nespēja saprast, vai tas viņu nomierina vai ne, un tāpat arī nespēja iztēloties, ko tāda izskata meitene meklē pāraudzināšanas skolā. Pa labi no Lūsijas stāvēja puisis ar īsiem, tumšiem matiem, brūnām acīm un dažiem vasarraibumiem uz deguna. Viņš pat neskatījās viņai acīs, tikai visu laiku knibinājās ap īkšķa ienadzi, un Lūsija nosprieda, ka viņš, tāpat kā viņa pati, droši vien vēl ir satriekts un nokaunējies par to, ka atrodas te.
Toties puisis kreisajā pusē atbilda Lūsijas priekštatam par šo skolu par pārāk labi. Viņš bija garš un kalsens, ar dīdžeja somu pār vienu plecu, spurainiem, melniem matiem un lielām, dziļi iegrimušām zaļām acīm. Viņa lūpas bija pilnīgas un tādā dabiski sārtā krāsā, par kādu vairums meiteņu būtu gatavas nogalināt. Puisim uz skausta virs melnā T krekla apkakles bija redzams melns tetovējums zīmētas saules formā, kas gandrīz vai mirdzēja uz viņa gaišās ādas.
Atšķirībā no abiem pārējiem viņš pagriezās un tad, kad viņu acis sastapās, nenovērsās. Lūpas nekustējās, bet acis lūkojās silti un dzīvīgi. Viņš vērās meitenē, stāvēdams tik stingi kā statuja, un Lūsija sajutās tā, it kā arī pati būtu ieaugusi zemē. Viņa ievilka elpu. Puiša skatiens bija ciešs un vilinošs, un nujā, arī mazliet atbruņojošs.
Uzraudze skaļi nokremšļojās, tā iztraucēdama puisi, kurš vērās Lūsijā kā transā. Lūsija nosarka un izlikās, ka ir briesmīgi aizņemta, pakasot galvu.
- Tie, kas ir iegaumējuši noteikumus, var būt brīvi, tikai vispirms atstājiet bīstamos priekšmetus. - Uzraudze pamāja uz milzīgu kartona kasti, kas stāvēja zem zīmes, kura bija uzrakstīta lieliem, melniem burtiem, - AIZLIEGTIE PRIEKŠMETI. - Un, sakot brīvi, Tod, - viņa iekrāva pa vasarraibumainā puiša plecu tā, ka šis salēcās, - es gribu teikt, ka būt brīvi, lai ietu uz vingrotavu, kur satiksieties ar jums nozīmētajiem pavadoņiem no audzēkņu vidus. Tu, - viņa norādīja uz Lūsiju, - noliec savus aizliegtos priekšmetus un paliec pie manis.
Visi četri piegāja pie kaste, un Lūsija satriekta noskatījās, kā pārējie sāk iztukšot kabatas. Meitene izvilka trīcollīgu rozā Awiss Army saliekamo nazi.
Zaļacainias puisis negribīgi šķīrās no krāsas baloniņa un naža ar želetes asmeni. Pat nelaimīgais Tods iemeta vairākuas sērkociņu kārbiņas un nelielu šķiltavu gāzes pudelīti. Lūsija gandrīz sajutās dumji, ka viņai nav nekādu bīstamo priekšmetu, bet tad, pamanījusi, kā pārējie pasniedzas kabatās un iemet kastē mobilos telefonus, viņa ar pūlēm novaldīja satraukumu.
Paliekusies uz spriekšu, lai izlasītu AIZLIEGTO PRIEKŠMETU sarakstu, viņa ieraudzīja, ka mobilie telefoni, peidžeri un dažādu veidu divvierzienu radioierīces ir stingri aizliegti. Bija jau gana ļauni, ka nedrīkstēja ņemt līdzi mašīnu! Lūsija Lūsija sagrāba svīstošajā plaukstā kabatā ielikto mobilo telefonu, savu vienīgo saikni ar ārpasauli. Kad uzraudze pamanīja viņas sejasizteiksmi, Lūsija dabūja dažus žiglus pliķus. - Tu tikai nenoģībsti, skuķi, man nemaksā tik daudz, lai es te kādu atdzīvinātu. Turklāt reizi nedēļā ikvienam galvenajā vestibilā pienākas viens telefona zvans.
Viens telefona zvans... vienreiz nedēļā? Bet...
Vēl pēdējo reizi viņa palūkojās lejup uz savu telefonu un pamanīja, ka ir saņēmusi divas īsziņas. Likās neiespējami, ka tās būs viņas pēdējās īsziņas.
Pirmā bija no Kellijas.
Tūlīt piezvani! Visu nakti gaidīšu pie telefona, tā kā gatavojies stāstīt. Un atceries to mantru, ko es tev uzticēju. Tu izdzīvosi! Starp citu, man šķiet, ka visi ir pilnīgi aizmirsuši par...
Tipiski savā stilā Kellija bija uzrakstījusi tik garu ziņu, ka Lūsijas nekam nederīgais mobilais telefons to aprāva jau pēc trim rindiņām. Savā ziņā Lūsija gandrīz jutās atvieglota. Viņa negribēja lasīt par to, kā vecajā skolā visi jau aizmirsuši, kas ar viņu notika, ko tādu Lūsija ir izdarījusi, lai nonāktu te.
Meitene nopūtās un nospieda pogu, lai apskatītu otru ziņu. Tā bija no mammas, kura bija apguvusi īsziņu sūtīšanu tikai pirms divām nedēļām un kura noteikti neko nezināja par to, ka zvanīt-drīkst-tikai-reizi-nedēļā, citādi nemūžam nebūtu tā pametusi savu meiteu. Vai ne?
Mazā, mēs vienmēr domājam par tevi. Uzvedies labi un mēģini ēst pietiekami daudz olbaltumvielu. Aprunāsimies, kad varēsi. Mīlam, M&T.
Lūsija ar nopūtu atskārta, ka vecāki noteikti zināja. Kā citādi izskaidrot viņu skumjās sejas, kad viņa šorīt stāvēja pie skolas vārtiem ar sporta somu rokā un māja ardievas? Brokastojot viņa bija mēģinājusi pajokot, ka beidzot zaudēs atbaidošo Jaunanglijas akcentu, kas viņai bija pielipis Doverā, bet vecāki pat nepasmaidīja. Tobrīd viņa nodomāja, ka vecāki joprojām dusmojas.
Viņi nekad nemēdza pacelt balsi, tāpēc tajās reizēs, kad Lūsija izdarīja kaut ko tiešām briesmīgu, viņi vienkārši klusēja. Tagad viņa saprata, kāpēc abi no rīta uzvedās tik dīvaini : vecāki jau tad skuma par to, ka zaudēs saikni ar vienīgo meitu.
- Mēs vēl kādu gaidām, - uzraudze skandēja.
- Interesanti, kuru. - Lūsijas uzmanība atkal pievērās bīstamo mantu priekšmetu kastei, kur tagad kaudzē krājās atņemtās mantas, par kurām viņa pat nezināja, kas tās tādas. Viņa juta sev pievērstas tumšmatainā puiša zaļās acis un, pacēlusi galvu, ieraudzīja, ka visi uz viņu blenž. Viņas kārta. Lūsija aizvēra acis un lēnām atvēra plaukstu, ļaudama telefonam izslīdēt no tvēriena un ar skumīgu būkšķi piezemēties kaudzes virspusē. Tur nobūkšķēja viņas nākotne pilnīgā vientulībā.
Tods un robotam līdzīgā Gabija aizsoļoja līdz durvīm, pat neuzmetuši Lūsijai skatienu, bet otrais puisis pagriezās pret uzraudzi.
- Es varētu viņai visu izstāstīt, - viņš sacīja, pamezdams ar galvu uz Lūsijas pusi.
- Tāda nebija vienošanās, - uzraudze automātiski attrauca, it kā būtu tādu lūgumu jau gaidījusi. - Tu atkal esi jauniņais, un tas nozīmē tādus pašus ierobežojumus kā visiem jauniņajiem. Tu esi atpakaļ uz pirmā lauciņa. Ja tev tas nepatīk, tad vajadzēja par to padomāt, pirms pārkāpi režīmu.
Puisis palika nekustīgi stāvam bez jebkādas izteiksmes sejā, kamēr uzraudze aizstūma Lūsiju , kura bija sastingusi, izdzirdot vārdu ''režīms'', uz kādu gaiteni ar sadzeltējušām sienām.
- Ejam tālāk, - sieviete sacīja, it kā nekas nebūtu noticis. - Kojas. - Pa logu, kas pavērās uz rietumiem, viņa norādīja uz attēlu, no betona klučiem celtu ēku.
Lūsija redzēja, ka arī Gabija un Tods lēnām dodas tajā virzienā, bet otrais puisis gausi soļo noapakaļ, it kā pārējo panākšana būtu pēdējais, kas viņam vajadzīgs.
Kopmītnes šķita biedējoši stūrainas - ēka bija vienmuļa pelēka, ar biezām divviru durvīm, kas galīgi neizskatījās tā, it kā aiz tām verētu būt kāda dzīvība. Izkaltušā zāliena vidū bija liela akmens plāksne, un Lūsija atcerējās, ka mājas lapā ir redzējusi uz tās iegravētus vārdus PAULA KOPMĪTNE. Dūmakainajos rīta saules staros viss izskatījās vēl neglītāk nekā neizteiksmīgajā, melnbaltajā fotogrāfijā.
Pat no tāda attāluma verēja redzēt ka kopmītņu fasādi klāj melns pelējums. Logus aizsedza resnas tērauda restes. Lūsija samiedza acis. Vai tik uz šoga ap ēku nerēgojās dzeloņstieples?
Uzraudze ielūkojās savos papīros, meklēdama Lūsijas dokumentus. - Sešdesmit trešā istaba. Pagaidām nomet savu somu manā birojā pie pārējām. Pēcpusdienā varēsi izkrāmēties.
Lūsija aizvilka savu sarkano sporta somu pie trim necila izskata melnajiem čemodāniem. Tad viņa automātiski pasniedzās pēc mobilā telefona, kur parasti ierakstīja visu, ko vajadzēja atcerēties. Bet, pārmeklējusi tukšo kabatu, viņa nopūtās un mēģināja istabas numuru paturēt galvā.
Meitene joprojām nesaprata, kāpēc nevarēja palikt pie vecākiem. Viņu māja Tanderboltā bija mazāk nekā stundas brauciena attālumā nošīs skolas. Bija tik jauki būt atkal mājās Savanā, kur, kā mamma allaž mēdza teikt, pat vējš pūš laiski. Džordžijas klusais, lēnais dzīves ritums Lūsijai bija daudz piemērotāks nekā Jaunanglijas.
Bet šeit, ''Zobenā & Krustā'', nebija kā Savanā. Šī apkārtne vispār nelīdzinājās nevienai citai, ja nu vienīgi kādai nedzīvai, bezkrāsainai vietai, kur kādu nosūta ar tiesas spriedumu. Viendien viņa bija noklausījusies tēta sarunu ar skolas direktoru; tētis apjukumā klanīja galvu kā jau bioloģijas profesors un runāja : ''Jā, jā, varbūt viņai būs labāk, ja viņu uzraudzīs visu laiku. Nē, nē, mēs negribētu iejaukties jūsu sistēmā.''
Bija pilnīgi skaidrs, ka tēvs nav redzējis apstākļus, kādos uzraudzīs viņa vienīgo meitu. Te izskatījās kā augstākās drošības pakāpes cietumā.
- Un kas ir ar, kā jūs tur teicāt, novērošanas kamerām? - Lūsija pajautāja uzraudzei, gatava beigt ekskursiju.
- Kameras, - uzraudze attrauca, norādīdama uz nelielu ierīci, kas karājās pie griestiem, - veidojumu ar sarkanu gaismiņu. Agrāk Lūsija nebija kameras pamanījusi, bet tagad, kad uzraudze norādīja uz pirmo, viņa atskārta, ka tās ir visur.
- Kameras?
- Ļoti labi, - uzraudze sīrupaini aizbildnieciskā balsī novilka. - Mēs tās izliekam redzamās vietās, lai atgādinātu : mēs tevi vērojam - visu laiku un visur. Tā ka neizliecies - tas ir, ja tu to spēj.
Katru reizi, kad kāds sarunājās ar Lūsiju tā, kā viņa būtu galīgi ķerta, viņa vēl vairāk sāka domāt, ka tieši tāda arī ir. Visu vasaru atmiņas bija viņu vajājušas sapņos un retajos brīžos, kad vecāki viņu atstāja vienu pašu. Kaut kas tajā brīdī bija noticis, un visi (ieskaitot pašu Lūsiju) vai mira no ziņkārības, kas tieši. Policija, tiesnesis un sociālais darbinieks bija mēģinājuši izdabūt no viņas patiesību, bet viņai par to bija tikpat maza nojausma kā pērējiem. Viņi ar Trevoru zirgojās visu vakaru, dzenāja viens otru gar mājiņām, kas rindojās gar ezeru, tālu prom no pārējiem. Viņa bija mēģinājusi paskaidrot, ka tā bija viena no skaistākajām naktīm viņas viņas dzīvē - līdz brīdim, kad pārvērtās par pašu ļaunāko.
Lūsija bija pavadījusi tik daudz laika, atkal un atkal atceroties to nakti, sadzirdot Trevora smieklus, sajūtot viņa rokas cieši sev ap vidukli un mēģinot noticēt intuīciaji, kas teica, ka viņa nav vainīga.
Bet tagad tā vien šķita, ka visi skolas ''Zobens & Krusts'' likumi un noteikumi ir pretrunā tādai pārliecībai, un viss vedināja domāt, ka viņa patiesībā ir bīstama un viņai ir nepieciešama uzraudzība.
Lūsija sajuta plecam uzglaustam stingru roku.
- Paklau, - uzraudze sacīja. - Ja tu tā jutīsies labāk, varu sacīt, ka tu pilnīgi noteikti neesi šejienes smagākais gadījums.
Pirmo reizi uzraudze uzrunāja Lūsiju kaut nedaudz cilvēciski, un meitene nodomāja, ka tas tiešām bija domāts tā, lai viņa justos labāk. Bet... Viņu te atsūtīja tāpēc, ka puisis, kurā viņa bija ieķērusies, gāja bojā aizdomīgos apstākļos, - un viņa, vienalga, ''nav šejienes smagākais gadījums''? Lūsija prātoja, kādi tad vēl gadījumi ir sastopami skolā ''Zobens & Krusts''.
- Labi, ekskursija ir beigusies, uzraudze sacīja.
- Tagad tu būsi viena. Te būs karte, ja vajadzēs atrast vēl kaut ko. - Sieviete iedeva Lūsijai pavirši ar roku uzmestas kartes kopiju un pameta skatu pulkstenī.
- Līdz pirmajai nodarbībai tev ir stunda laika, bet pēc piecām minūtēm sākas mani seriāli, tā ka... - viņa pavēcināja roku uz Lūsijas pusi, - ...pazūdi. Un neaizmirsti, - viņa piebilda, vēl pēdējo reizi norādīdama uz kamerām, - tās tevi vēro.
Pirms Lūsija paguva kaut ko atbildēt, viņai priekšā parādījās tieva, tumšmataina meitene, kura tirināja garos pirkstus Lūsijai sejā.
- Ūuuuuuuuu, - skuķu skaļi novilka tādā balsī, it kā stāstītu spoku stāstu. - Kameras tevi vēeeeerooooo.
- Lasies lapās, Ariana, iekams neesmu tevi pataisījusi mīkstu, - uzraudze uzrēja, tomēr pirmais īsais, bet patiesais smaids skaidri liecināja, ka viņa pret trako meiteni izjūt kādu raupju pieķeršanos.
Tikpat skaidrs bija arī tas, ka jūtas nav abpusējas Ariana parādīja uzraudzei rupju žestu un izaicinoši pablendza uz Lūsiju, gaidīdama, ka tā jutīsies apvainota.
- Un, starp citu, - uzraudze sacīja, nikni kaut ko ieskribelēdama savā piezīmju bloknotā, - tu esi nopelnījusi uzdevumu šodien visu izrādīt mūsu mazajam Saulstariņam.
To pateikusi, viņa norādīja uz Lūsiju, kura melnos džinsos, melnos zābakos un melnā džemperī pilnīgi noteikti neizskatījās ne pēc kāda saulstariņa. Skolas ''Zobenz & Krusts'' mājas lapas sadaļa ''ģērbšanās likumi'' līksmi vēstīja : kamēr vien audzēkņi uzvedas, kā pienākas, viņi var ģērbties, kā vien ienāk prātā, ar diviem mazītieņiem noteikumiem : apģērbam jābūt pieticīgam un melnā krāsā. Pārākā izvēle.
Pārmēru lielais džemperis ar augsto apkakli, ko mamma no rīta lika Lūsijai uzvilkt, noteikti neglaimoja viņas figūrai, turklāt viņai pietrūka paša svarīgākā: biezo, melno, matu, kas agrāk slīga līdz pat viduklim. Ugunsgrēkā bija apsvilis viņas pakausis, tāpēc mati bija krietni izretināti. Pēc ilgā, klusā mājupceļa no Doveras mamma bija iebāzusi Lūsiju vannā, paņēmusi tēta elekstrisko skuvekli un bez vārda runas noskuvusi viņai atlikušos matus. Vasarā mati bija mazliet atauguši, tieši tik daudz, lai kādreiz apskaužamās cirtas veidotu dīvainus izliekumus zem ausīm.
Ariana noskatīja viņu no galvas līdz kājām, ar vienu pirkstu pakšķinādama pa bālajām lūpām. - Nevainojami, - viņa sacīja, panākdamās uz priekšu un ielikdama roku Lūsijai elkonī. - Es tikko nodomāju, ka man derētu jauna verdzene.
Atvērās priekštelpas durvis, un ienāca garais, zaļacainais puisis. Viņš pašūpoja galvu un uzrunāja Lūsiju : - šiem nav nekādu problēmu izdarīt pēkšņu kratīšanu. Tāpēc, ja tev ir vēl kādi bīstamie priekšmeti, - viņš pacēla vienu uzaci un iemeta kastē sauju nenosakāma pielietojuma priekšmetu, - tad nav vērts tos nest tālāk.
Ariana klusi smējās Lūsijai aiz muguras. Puisis strauji pacēla galvu un, pamanījis Arianu, atvēra muti, bet tad atkal aizvēra, it kā īsti nezinātu, kā turpmāk rīkoties.
- Ariana, - viņš rāmi sacīja.
- Kam, - viņa atsaucās.
- Vai tu viņu pazīsti? - Lūsija čukstus pajautāja, prātodama, vai pāraudzināšanas skolās ir tādas pašas bandas kā Doverā.
- Neatgādini, Ariana atvairījās un izvilka Lūsiju ārā pa durvīm pelēkajā, miklajā rītā.
Galvenās ēkas pagalma durvis veda uz saplaisājušu ietvi, aiz kuras sākās nekārtīgs sporta laukums. Zāle bija tik pāraugusi, ka tas drīzāk izskatījās pēc pamestas pļavas sporta laukuma, bet izbalējis rezultātu tablo un nedaudzas koka tribīnes norādīja, ka tā nav.
Aiz zāliena slējās četras drūma paskata ēkas: betona bloku kopmītnes kreisajā pusē, labajā pusē pašā galā atradās milzīga, veca, neglīta baznīca un pa vidu bija vēl divas plašas būves; Lūsija nodomāja, ka tur jābūt mācību klasēm.
Un viss. Pasaule bija sarāvusies līdz nožēlojamam skatam acu priekšā.
Ariana pēkšņi mainīja virzienu un veda Lūsiju uz sporta laukumu un vēl augstāk - uz augšējiem soliem vienā no lietū pievilgušajām koka tribīnēm.
Doverā tāda veida konstrukcijas pa gabalu brēktin brēca, ka tur būs uzpūtīgi, muskuļaini Aivijlīgas* tipi, tāpēc Lūsija vienmēr izvairījās tur uzturēties. Bet te tukšais sporta laukums ar sarūsējušajiem, greizajiem vārtiem lika nojaust ko citu. Kaut ko tādu, ko Lūsijai nebija viegli saprast. Virs galvas planēja trīs grifi, un vējš gurdeni svelpa ozolu kailajos zaros. Lūsija ierāva zodu džempera apkaklē.
- Tāaaaa, - Ariana sacīja. - Tagad tu esi iepazinusies ar Rendiju.
- Man likās, ka viņu sauca Kams.
- Par viņu neviens nerunā, - Ariana žigli pārtrauca. - Es domāju to sieviešvīrieti. - Paskaidrojot Ariana pameta ar galvu uz to pusi, kur meitenes bija atstājušas uzraudzi sēžam pie televizora. - Ko teiksi - vecis vai meiča?
- Ē... meiča? - Lūsija nedroši atbildēja. - Vai tā ir kāda pārbaude?
Ariana tikko jaušami pasmaidīja. - Pirmā no daudzajām . Un tu izturēji. Vismaz man šķiet, ka izturēji. Par to, kāda dzimuma ir vairums šejienes mācību spēku, visā skolā lauž šķēpus. Nesatraucies, gan jau pieradīsi.
Lūsija nodomāja, ka Ariana joko, - un joks tādā gadījumā bija foršs. Bet te viss bija pilnīgi citādi nekā Doverā.
Vecajā skolā topošie senatori ar zaļajām kaklasaitēm un ipomādētiem matiem gandrīz vai slīdēja pa gaiteņiem izsmalcinātā klusumā, kādā visu ietina bagātība. Pārējie Doveras audzēkņi bieži vien meta uz Lūsiju iesāņus skatienus, it kā sakot: ''Neatstāj-uz-baltās-sienas-savus-pirkstu-nospiedumus.'' Viņa mēģināja iztēloties tur Arianu: kā viņa slaistītos tribīnēs un izmestu pa kādam skaļam, rupjam jokam savā piesmakušajā balsī. Lūsija centās iztēloties, ko par Arianu domātu Kellija. Doverā nebija neviena, kas viņai līdzinātos.
- Tā, tagad klāj vaļā, - Ariana pavēlēja. Atkritusi uz augšējā sola, meitene aicināja Lūsiju sēsties blakus un mudināja: - Ko tu tādu nostrādāji, ka tevi atsūtīja te? Meitene taujāja rotaļīgi, bet Lūsijai piepeši bija jāapsēžas. Smiekīgi, bet viņa nebija gaidījusi, ka pirmajā dienā pagātne pielavīsies un noārdīs viņas trauslo, uzspēlēto mieru. Protams, pārējie gribēs zināt.
Lūsija juta, kā deniņos dun asinis. Tā notika katru reizi, kad viņa mēģināja atcerēties - pa īstam atcerēties - to nakti. Visu laiku viņa jutās vainīga par to, kas notika ar Trevoru, bet vienlaikus arī mēģināja nepadoties ēnām, kuras tagad bija gandrīz vienīgais, ko viņa no negadījuma atcerējās. Tiem tumšajiem, nenosakāmajiem tēliem, par kuriem viņa nekad nevienam nedrīkstēja pat ieminēties.
Pag, nē, - viņa bija sākusi Trevoram stāstīt par savādo sajūtu, kāda viņu tajā naktī pārņēma, par greizajiem veidoliem, kas karājās viņiem virs galvām un draudēja sabojāt perfekto vakaru. Protams, tad jau bija par vēlu. Trevora vairs nebija, viņa ķermenis bija sadedzis līdz nepazīšanai, un Lūsija bija... vai viņa bija... vainīga?
Neviens nezināja par drūmajiem tēliem, kurus viņa dažreiz saskatīja tumsā. Tie vienmēr atgriezās. Tie mēdza gan parādīties, gan nozust, un Lūsija vairs pat nespēja atminēties to brīdi, kad ēnas parādījās pirmoreiz. Bet viņa atcerējās to vienīgo reizi, kad atskārta, ka ēnas nenāk pie visiem, tās nenāk ne pie viena, izņemot viņu. Kad viņai bija septiņi gadi, ģimene bija devusies uz Hiltonhedu un vecāki bija viņu aizveduši ekskursijā ar laivu. |
